šåōåšąņū
šåōåšąņū
Ļīčńź
Šąńųčšåķķūé ļīčńź
šåōåšąņū
šåōåšąņū
šåōåšąņū
šåōåšąņū
ĢÅĶŽ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ćėąāķą’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąńņšīķīģč’ č źīńģīķąāņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įčīėīćč’ č åńņåńņāīēķąķčå
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įóõćąėņåšńźčé ó÷åņ č ąóäčņ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Āīåķķīå äåėī č ćšąęäąķńźą’ īįīšīķą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ćīńóäąšńņāī č ļšąāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ęóšķąėčńņčźą čēäąņåėüńźīå äåėī č ŃĢČ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źšąåāåäåķčå č żņķīćšąōč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļšīčēāīäńņāī č ņåõķīėīćčč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Šåėčćč’ č ģčōīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ńåėüńźīå ėåńķīå õīē’éńņāī č ēåģėåļīėüēīāąķčå
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ńīöčąėüķą’ šąįīņą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ńīöčīėīćč’ č īįłåńņāīēķąķčå
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ńļīšņ č ņóščēģ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ńņšīčņåėüńņāī č ąšõčņåźņóšą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ņąģīęåķķą’ ńčńņåģą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ņšąķńļīšņ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Äåėīļšīčēāīäńņāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Äåķüćč č źšåäčņ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čķāåńņčöčč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čķīńņšąķķūå ’ēūźč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čķōīšģąņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čńźóńńņāī č źóėüņóšą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čńņīšč÷åńźčå ėč÷ķīńņč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Čńņīšč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ėčņåšąņóšą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ėčņåšąņóšą ēąšóįåęķą’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ėčņåšąņóšą šóńńźą’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąāčąöč’ č źīńģīķąāņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąāņīģīįčėüķīå õīē’éńņāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąāņīņšąķńļīšņ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąķćėčéńźčé
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąķņčźščēčńķūé ģåķåäęģåķņ
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ąäāīźąņóšą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įąķźīāńźīå äåėī č źšåäčņīāąķčå
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įąķźīāńźīå ļšąāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įåēīļąńķīńņü ęčēķåäå’ņåėüķīńņč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Įčīćšąōčč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģąšźåņčķć šåźėąģą č ņīšćīāė’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģąņåģąņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģåäčöčķą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģåęäóķąšīäķūå īņķīųåķč’ č ģčšīāą’ żźīķīģčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģåķåäęģåķņ č ņšóäīāūå īņķīųåķč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ģóēūźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źčįåšķåņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źīģģóķčźąöčč č ńā’ēü
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źīńģåņīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źščģčķąėčńņčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źščģčķīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źščļņīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źóėčķąšč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Źóėüņóšīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ķąėīćč
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ķą÷åšņąņåėüķą’ ćåīģåņšč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Īźźóėüņčēģ č óōīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļåäąćīćčźą
šåōåšąņū
šåōåšąņūĻīėčćšąōč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļīėčņīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļšąāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļšåäļščķčģąņåėüńņāī
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļšīćšąģģčšīāąķčå č źīģļ-šū
šåōåšąņū
šåōåšąņū Ļńčõīėīćč’
šåōåšąņū
šåōåšąņū Šąäčīżėåźņšīķčźą
šåōåšąņū
ŠÅŹĖĄĢĄ
šåōåšąņū
 
šåōåšąņū

šåōåšąņū
šåōåšąņū
Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un

informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)

|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |“Iliāda”, “Odiseja” |

|periods |(Varoņepos| | |

|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |

|) | | | |

| |Didaktiska|Hēsiods |“Darbi un dienas”, “Teogonija”|

| |is eposs | | |

| |Fabula |Ezops | |

|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |

|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |

|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |

|) | |Arhilohs | | |

| | |Solons |}6.gs.p.m.| |

| | |Teognīds |ē. | |

| |Melika |Alkajs |“Man apmulst prāts”, |

| | |Sapfo |“Ziloņkaurokturis” |

| | |Anakrionts |“Jau mēness ir zudis skatam” |

| | | |“Steidzies puisēn...” |

| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |

| |lirika | |Hieronam |

| |Traģēdija |Eshils |“Sasaistītais”, “Prometejs”, |

| | |(545.-456.g.p.m|“Oresteja”, “Agamemnons” |

| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |

| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |

| | |Sofokls |“Antigone”, “Valdnieks Edips” |

| | |(496.-406.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Eiripīds |“Mēdijas”, “Hipolits”, |

| | |(484.-406.g.p.m|“Trojietes”, “Helena”, |

| | |.ē.) |“Orests”, “Elektra”, |

| | | |“Ifigēnija Aulīdā”, |

| | | |“Bakhantes” |

| |Komēdija |Aristofāns |“Jātnieki”, “Mākoņi”, |

| |1) |(450.-384.g.p.m|“”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”,|

| |Vecatiskā |.ē.) |“Vardes”, “Bagātība”, |

| | | |“Aīstrate”, “Sievietes tautas |

| | | |sapulcē”, “Sievietes |

| | | |Tesmoforiju svētkos” |

|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |

|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |

|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |

| | |Tukidids |“Vēsture” 8 grāmatas |

| | |(460.-400.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Ksenofonts |“Grieķijas vēsture” |

| | |(430.-355.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Retoriskā |Lizijs |“Runa pret Eratostenu” |

| |proza |(459.-380.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Demostens |“Trešā runā pret Filipu” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Folozofisk|Platons |“Valsts” |

| |ā |(427.-347.g.p.m| |

| |proza |.ē.) | |

| | |Aristotelis |“Poētika” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|3. Helēnisma | |Menandrs |“Īgņa”, “Šķīrējtiesa” |

|laika | |(342.-392.g.p.m| |

|literatūra | |.ē.) | |

|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |

|) | | | |

| | |Teokrīts |“Idilles”, Sirakūzietes” |

| | |(310.-250.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Kallimahs |“Tabulas”, “Cēloņi” |

| | |(310.-240.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Rodas |“Argonautika” |

| | |Apollonijs | |

| | |(295.-215.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|4. Romas | |Plūtahs |“Morāles traktāti”, “Paralēlie|

|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti” |

|literatūra | |) | |

|(1.gs.p.m.ē.- | | | |

|m.ē.4.gs.) | | | |

| | |Lukiāns |“Mušas slavinājums”, “Bez |

| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais”, “Dievu |

| | |.) |sarunas”, “Jūras sarunas” |

| | |Longs |“Dafnīds un Hloja” |

| | |(apm.2. vai | |

| | |3.gs.m.ē.) | |

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas

apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra

dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.

Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi

ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais

dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu

biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri

estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba

neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas

ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu

vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā

atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,

12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz

Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas

pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja

dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,

un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās

Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,

saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu

varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona

vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas

Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un

mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī

vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu

rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti

vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos

attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos

minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,

ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā

notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas

jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par

Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā”

atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-

III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās

izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto

vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski

motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās

arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi

cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām

tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais

nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,

rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie

epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs

- būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums

nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20

gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:

Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš

sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta

pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais

“Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad

vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu

dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un

rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:

unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un

analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas

dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot

abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu

vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā

veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu

literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī

Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras

simbols.

Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.

sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā

ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji

attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības

vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji

turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes

īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku

dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un

dienas”.

“Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar

to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku

tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir

neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo

pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem

jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.

Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt

netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā

Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu

korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam

neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties

darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts

vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks

bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem

spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz

mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam

pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un

saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu

tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule

un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,

neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst

mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,

kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī

pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt

darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot

poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš

tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un

parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir

veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi

aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis

epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.

“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja

no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco

dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc

Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots (

“mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules

daļas ( Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.

Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā

bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus

rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,

Slepkavības, Ķildas, Meli utt.

Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)

Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots

apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos

ticis nogalināts.

Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda

ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav

jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl

lielāku nelaimi.

Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī

nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem

(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji

(skudra - melīga un zaglīga)

Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.

Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)

Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,

Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un

radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu

Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,

filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra

filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām

pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas

atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.

Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas

ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta

pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts

blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas

viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt

no intrigām.

Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.

Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta

slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta

himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.

“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta ( 10 satīras

2.grāmata ( 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs

tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas

problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot

netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.

“Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam

neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas

ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus

filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka

baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu

humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru

cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi

(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.

Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,

atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no

divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso

toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.

“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.

2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,

pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.

“Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.

“Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.

“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā

33.g.p.m.ē.

Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta

vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.

“Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par

mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu

īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.

Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu

pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,

Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,

izteiksmes tēlainību.

17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir

“Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina

iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā

vēstule ( “Dzejas māksla” ( runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476

vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc

viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka

naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām

uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.

“Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs

Romas literatūrā.

Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.

Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas

10.elēģijā.

Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.

Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās

nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz

Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties

Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu

neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika

populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka

var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek

izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu

sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja

Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta

Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret

Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par

protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek

Romā, bet turpat trimdā.

Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:

1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas

māksla”, “Zāles pret mīlestību”;

2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( “Skumjas elēģijas”,

“Vēstules no Panta”

“Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa

slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas

vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija

Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo

portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā

iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai

turpinātājs, bet arī novators.

Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet

gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas

verdzeni.

“Varones” ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem

vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.

Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,

greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par

nāvi, lūgums atgriezties.

Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā

Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo

savas jūtas.

Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,

helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi

pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,

kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis

Virgīlijs.

Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa

traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“Mīlas māksla” ( savdabīga parodija.

I.daļa - par mīlas objektu atrašanu

II.daļa - par iekarošanu

III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.

Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz

izmantoti salīdzinājumi.

“Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas

mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram

vajadzīgas citādākas.

Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs

vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,

pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.

II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst

augusta centieniem.

Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas

kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas

ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un

laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista

ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar

to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,

augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka

sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules

vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma

vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu

grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās

notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,

argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.

Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par

četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs

laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules

dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi

(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats

savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);

teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi

augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo

mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika

par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un

Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).

“Skumju elēģijas” - piecas grāmatas.

I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi

atdzen pie Itālijas krastiem.

5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa

liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.

3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.

II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un

lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas

ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.

III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.

IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci

rokās.

Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)

Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk

uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas

žanrus.

Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās

grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.

Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4

grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:

1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā

2) Pītiskās - uzvara Delfās

3) Nemejiskās - uzvara Nemejā

4) Istmiskās - uzvara Istmā.

Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un

to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu

demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās

krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons

tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,

Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība

spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās

darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”. Tajā viņš

aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas

salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,

līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.

“Solamīna”

Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar

ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.

“Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,

Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.

Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,

Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”

“Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka

nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To

visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu

grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā

risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras

rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā

ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs

izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk

izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir

priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,

bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu

meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un

Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo

Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā

liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi

nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus

pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo

strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves

priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,

spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā

senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie

soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā

savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma

atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,

mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas

dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek

parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām (

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds

jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat

pieminēts vīndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,

vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,

Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga

mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir

Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu

rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku

izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un

saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no

atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs

dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis

nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu

koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi

raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”.

Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu

pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un

jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda

pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.

Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu

daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā

arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas

remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ

arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks

stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa

dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka

straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt

spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē

pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot

tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka

vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas

bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un

spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara

un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo

tā, kā nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu

politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā

ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties

trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās

viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.

Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas

bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un

bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un

domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā

Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te

dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,

neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties

vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un

palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam

tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo

atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no

tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no

zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.

“Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā

pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir

tīkamāk nekā dzīvi baudīt.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs

pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas

pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,

lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti

gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija

oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja

liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas

stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas

apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un

pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.

Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs

tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz

Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis

Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas

saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs

ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas

veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.

Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa

laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas

Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga

tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta

laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu

(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu

mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības

spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm

četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu

uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls

Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,

propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs

ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods

neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

1. tēlainais pavasara apraksts.

2. Itālijas cildināšana.

3. Oktaviāna slavināšana

4. mīts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas

terminu.

Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.

“Eneīda”

Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti

Eneju.

“Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv

no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja

maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu

“Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,

dēvē par romiešu “Iliādu”.

Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām

naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo

domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu

sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut

Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.

Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un

rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem

ceļojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš

nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.

Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.

Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6

komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības

Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir

mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu

un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir

aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu

veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs

Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā

“Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un

konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.

“Brāļi” audzināšanas problēmas.

Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz

laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,

turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa

netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri

audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis

sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis

vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.

“Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.

Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai

gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi

nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.

Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,

kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet

Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,

ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.

Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.

Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai

problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta

jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas

cilvēcīgs man nav svešs”.

Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)

Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā.

Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas ir

jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan

pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas.

Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir

vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu

jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņu

aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties

skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgu

bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugas

vienā.

Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta

komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti

temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.

Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst

viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir

šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo

arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno”

grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar

mūsdienu operetēm.

Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:

1. demokrātisku ievirzi;

2. jautrību;

3. asprātību;

4. muzikalitāti;

5. Tajās nav dziļu domu;

6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.

“Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā

psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā

māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās

bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina

Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls

Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un

Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie

skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai

atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad

Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas

pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru,

Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.

“Lielīgais karavīrs”

Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu

vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar

saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs

Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas

pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis

zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi,

piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet īstenībā

ir gļēvs, izvirtis.

Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām

atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas

iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene

izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.

2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka

neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž

mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad

viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā,

viņš tiek nežēlīgi piekauts.

Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad

piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat

var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.

“Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa.

Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās,

divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā

savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru

Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs

par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt

Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā

sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod “likumu”: “Bīstieties

šodien no manis un neticiet man!”. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20

minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši

karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas

dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas

savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību

vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un

smejas.

“Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.

Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas

Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona

verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un

sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji.

Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no

Jupitera.

“Dvīņi”

Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus

pārpratumus.

Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.

Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)

Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas

salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis

dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa

darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski

politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš

tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos

gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.

Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara

(431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā

bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un

sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un

aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par

politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas

karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes.

Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - “Mēdeja”, “Hipolits”.

Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā pret

dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo jautājumu

- “Trojietes”, “Ions”.

Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I

vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja

pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu

filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda

daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru

drāma “Ciklops”.

Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”,

“Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.

Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu

pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies

arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas

attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā,

parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē

mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa

pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.

Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara

partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis

virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt

veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās

ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni.

Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar

romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.

“Mēdeja”

Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.

Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā

un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā

ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto

valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.

Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un

apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,

kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja

meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.

Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas

galveno saturu.

Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ

pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons

saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām

bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku

nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts

ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,

ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,

viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,

bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un

nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa

zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai

vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja

ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu

un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus

variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).

Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,

nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa

pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.

Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka

materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu

un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas

sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties

kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku

Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas

zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā

līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina

atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un

paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo

grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu

un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan

līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas

par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par

notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,

bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par

vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar

bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem

risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.

“Ifigēnija Aulīdā”

Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs

bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un

izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons

meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs

nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to

Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā

aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona

brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā

iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā

ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir

izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir

sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj

glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa

Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu

bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved

Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.

Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)

Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa

Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi.

Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi

noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,

ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli

sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un

liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika

jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”

“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”

“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai

dzīvē viss nesagrieztos.”

Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes

papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”,

“Samiete”, “Sikionietis”.

Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra

komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā

matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti

raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,

viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika

sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās

pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi

populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,

atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.

Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās

parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja

Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra

daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.

“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.

Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir

ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona

dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst

kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona

meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju

Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un

Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot

Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.

Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli

Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj

palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka

Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.

Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad

nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija

ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī

kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt

akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,

ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu

novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks

māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas

piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt

arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam

un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā

varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar

divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc

dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.

“Šķīrējtiesa”

Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram

vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var

palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs

Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot

ģimenes nesaskaņu iemeslus.

Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)

Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis

Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko

izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja

Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis.

M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar

tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados

darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora

Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums

vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija

Borda meitai.

Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka

tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar

filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei,

“Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs

pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par

faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par

žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas

ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par

noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz

Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par

atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules

Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un

Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar

viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.

Seneka daiļradē ir divas daļas:

1) Sacerējumu dzeja;

2) Sacerējumi prozā.

Traģēdijas

Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit

traģēdijas:

“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”,

“Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav

paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums

nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas

nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.

Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa

traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,

Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa

traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska

sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,

kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas

struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.

Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts

Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir

zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau

sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā

burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš

veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta

meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru

viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.

Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet

Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet

dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No

sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un

trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -

mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās

nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle

stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē

dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā

ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā

izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.

Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,

mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās

slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz

skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam

redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi

savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka

“Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.

Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai

atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo

personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai

Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī

savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla

nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu

gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam

ir vienaldzīgs.

Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles,

izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz

drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki.

Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos

brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi

darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav

tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad

noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas

pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie

vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk

pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka

traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam,

klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību

cilvēka gara varenībai.

Prozas darbi

1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

“Par dzīves īslaicību”

“Par laimīgu dzīvi”

“Par dvēseles mieru”

“Par žēlsirdību”

“Par dusmām”

2. Literārās vēstules

“Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie

uzskati.

3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas

“Mierinājums Helvijai”

“Mierinājums Polībijam”

“Mierinājums Marciaji”

Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles

jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un

viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas

ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas

un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:

1) sapratne par labo un ļauno;

2) drošsirdība - dvēseles stiprums;

3) pašsavaldīšanās;

4) taisnība.

Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais

uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles

neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju

piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu,

nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt

neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir

tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas

pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas

stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.

Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja

atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs,

kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju

un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku.

Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles

principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura

vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret

reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju

vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad

Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.

“Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.

Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas,

apkaunojošas, tām nav pamata”.

Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa

kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz

izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai,

bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo

būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu.

Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un

tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās

mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus,

tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka

salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.

“Tam kas neko nedara, diena lieks gara.”

“Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”.

“Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”.

Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)

Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu,

ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un

troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies

par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai.

Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu,

kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi

Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas

Appolinijs.

Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat

darbu “Pret Zēnodatu”. Bet nozīmīgākais darbs ir “Argonautika”. Viņa

lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku.

“Argaonautikas” rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju

Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu

tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu

pretējam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tās pamatā ir slavenais mīts

par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama

dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un

ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs

jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās,

savukārt tas sarakstīja ironisku darbu “Ibiss”. “Argonautika” tajā laikā

cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi -

savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.

“Argonautika”

Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi

bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura

neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar

sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz

padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek

sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad

atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem.

Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts

saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu

Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā

milzīgs pūķis.

Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta

pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis

uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis

Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs

atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta

aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē

kuģi “Argo”, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls,

Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie

varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna,

Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt

kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par

Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.

Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir

argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir

nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek

aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir

pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl

Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem

atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar

sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas

viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona

izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis

harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo

argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai

Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties

arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība.

Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir

ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz

Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo

jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet

kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši

sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz

aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons

tos pildot ies bojā.

Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek

pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta

noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem.

Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to

nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un

tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos

nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā

(Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju,

Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet

laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk

Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj

Apollons un Atgriežas Egirs salā.

Daiļrades īpatnības:

1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.

2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.

3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.

4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki

salīdzinot ar Homēra dieviem.

6. Sadzīviski piezemētas ainas.

7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.

Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro

vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir

arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam

stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina

cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar

kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir

plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija

salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli -

mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot

varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas

vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli,

palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.

Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)

Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un

filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par

Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem

pētījumiem literatūras jomā. Darbā “Tabulas” (120 grāmatas) Kallimahs devis

pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas,

elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas

himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod

priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš

svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā

rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu.

Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.

Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.

Ievērojamākais darbs - “Cēloņi” - vēstījošu elēģiju krājums 4

grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu

izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu sproga”, bet par

darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par “Herkaliju”

svētku dibināšanu.

Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu,

ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka

izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās

bija vairāk piemērotas.

“Berenīkas matu sproga”

Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka

Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,

lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi.

Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un

atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.

Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm

pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par

vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta

par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to

kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā

zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes

- būt valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā

Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un

atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda -

vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to

upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo

bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev

kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.

“Dod mantu un tikumu ļaudīm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!”

Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)

Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta

attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu

pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas” dzejnieks. Rakstīja

idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26

epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā

iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja

literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo

pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai

dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības

tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam.

Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta

par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu.

Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un

jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.

Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības

dēļ viņš mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana

Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam,

bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un

izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata

raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un

ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas

dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it

kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet

Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.

15.idille

Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb

sievietes Adonīda svētkos.

Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu

interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille

slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.

Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst

runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks

cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur

notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas

mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.

Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)

Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna “Dafnīds un Hloja”

autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.

Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem

sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un

piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks

krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta

pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.

Dafnīds un Hloja

Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu

vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl

jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli

dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs

nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar

saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un

rīko kāzas saviem bērniem.

Platona (427. – 347. g.p.m.ē.)

Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar

pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas

ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu

filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona

nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies

no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos

meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa

psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju

pasaules pastāvēšanu.

Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības

radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija

individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko,

pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai

cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.

Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji,

viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi

tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru

raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ

Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa

miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas

ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina

valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas

visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un

materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir

jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs

neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts

pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu

pilnīgus cilvēkus.

Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi

raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā,

gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem.

Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir

nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā.

Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir

izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.

Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele

ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad

tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms

cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar

to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas

nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums

dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras,

jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā

veidā cilvēks kļūst pilnīgs.

Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris

ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā

griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz

ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir

iekalta mūžīgā spriegumā.

Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc

vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs

tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā

pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju

pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai

dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar

tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.

Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta

augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu

rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem.

Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir

drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda

emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos

u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan

cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām

iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles

daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir

visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir

lielāks.

Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie

pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”.

Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms

iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats

un dvēseles pirmavots.

Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus,

kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks

par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no

sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu,

cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks

dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu,

derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz

iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.

Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā

dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz

arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot

citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē

tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu

gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un

neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju

iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā

mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga,

bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi.

Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz

zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un

paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas

ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav

fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz

augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs.

Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”,

bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.

“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un

tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma,

skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve

ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu

pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt

nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet

īstenībai.”

Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”.

Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un

filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts

iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.

Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti

tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas

līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas

iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai

Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs

stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības

vajadzībām.

Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais

ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu

politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne

retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī

p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa

vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie

oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem

dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva

grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par

filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā,

sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.

Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ

tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils

Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc

drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu

diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva

bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un

Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais

laiks.

79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza

laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos

amatos arī ievēlēja.

71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības

uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa

vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.

66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru

piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.

63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem

“tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par

manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.

58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs,

Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā

top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par

valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma

iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.

Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te

savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev

nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā

laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko

sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet

senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un

ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.

Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu

filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā

“Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar

filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs.

Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna

sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.

Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu

argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku,

bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav,

bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.

51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda

titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.

50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz

Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ

uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst

Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam

atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret

Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais

piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.

Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī

Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja

nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.

Informācijas avoti

Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads

Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads

I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts

izdevniecība, Rīga, 1954.gads

A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads

A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”,

1994.gads

Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.

P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads

Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums,

1997.gads

     



šåōåšąņū
šåōåšąņū
© 2011 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū